Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija otrdienas, 13. oktobra, sēdē atbalstīja un nolēma virzīt izskatīšanai Saeimā 2. lasījumā likumprojektus “Grozījumi Militārā dienesta likumā” (739/Lp13) un “Grozījumi Latvijas Republikas Zemessardzes likumā” (740/lp13). Tāpat komisija apsprieda nepieciešamo rīcību saistībā diviem Satversmes tiesas 2020. gada septembra spriedumiem.

Likumprojekti “Grozījumi Militārā dienesta likumā” (739/Lp13) un “Grozījumi Latvijas Republikas Zemessardzes likumā” (740/lp13) tika skatīti, kā vienota likumprojektu pakete. Ņemot vērā, ka visiem karavīriem jāatbilst likuma “Par valsts noslēpumu” noteiktajām prasībām pieejas valsts noslēpumam saņemšanai, un nepieciešams sinhronizēt Militārā dienesta likuma un likuma “Par valsts noslēpumu” regulējumu, Aizsardzības ministrijas priekšlikumi komisijā tika pilnībā vai daļēji atbalstīti. Precizējot likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Zemessardzes likumā” redakciju, daļēji atbalstīts Aizsardzības ministrijas priekšlikums, likumā saglabājot pašreiz esošo norādi uz personas sodīšanu par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības. Vienlaikus komisija likumprojektos atbalstīja Saeimas Juridiskā biroja priekšlikumus, kas paredz vērtēt uzņemšanu militārajā dienestā un Zemessardzē uzreiz pēc sodāmības dzēšanas.

Apspriežot nepieciešamo rīcību saistībā ar Satversmes tiesas 2020. gada 25. septembra spriedumu lietā Nr.2019-35-01 „Par Imigrācijas likuma 1. panta astotās daļas un 63. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” un iepazīstoties ar Iekšlietu ministrijas viedokli, komisija aicināja ministriju iesniegt konkrētus priekšlikumi minētās problēmas risinājumam, vienojoties, ka tas tiks darīts līdz nākamā gada janvārim. Savukārt jautājumā par 2020. gada 18. septembra spriedumu lietā Nr.2019-32-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam un 96. pantam” komisija iepazinās ar Tieslietu ministrijas viedokli, secinot, ka, lai arī Satversmes tiesas spriedums ir tieši piemērojams, tas ir pagaidu risinājums un būtu nepieciešams attiecīgs normatīvais regulējums.